Grafiti izteiksmes formas Rīgas ielās

graffiti Latvija Rīga

Fenomenu, kuru var novērot visā pasaulē uz ēkām, tiltiem, soliem vai citām virsmām, sarunvalodā sauc par grafiti.[1] Primitīvā nozīmē grafiti ir vārdi, krāsas un formas, kuras ir uzzīmētas vai uzšvīkātas uz iepriekš minētajām virsmām.Grafiti ir viens no neaizsargātākajiem radošās izteiksmes veidiem, kuru vienā acumirklī var iznīcināt laikapstākļi, nelabvēļa roka vai amatpersonas rīkojums. Tomēr tas ir arī publiski vispieejamākais – apskatāms ikvienam jebkurā diennakts laikā. Grafiti izpausmes saista arvien lielāku mākslas teorētiķu, psihologu un sociologu interesi, diskutējot par jautājumu, vai tās ir māksla vai vandālisms?[2]

Grafiti neparastais, tikai zinātājiem atšifrējamais kods un tā nelegālais radīšanas veids pastiprina žesta kritisko dabu, tanī pašā laikā uzkurinot sabiedrības nepatiku, pat nosodījumu. Grafiti nav uztverams kā specifisks ziņojums, drīzāk tā ir autora pašreklāma, atšķirībā no streetart (ielu mākslas). Kaut arī grafiti ir publiski plaši pieejams, pēc būtības tas ir antisociāla parādība ar privātu, tikai nelielai sabiedrības daļai adresētu vēstījumu un uzsvērtu norobežošanos no mākslas patēriņa industrijas aprites.[3]

Vairākums grafiti veidotāju sevi dēvē par „rakstītājiem”, nevis akceptē mākslinieka apzīmējumu. Katrs „rakstītājs” izvēlas pseidonīmu un ir pazīstams pēc sev raksturīga darbošanās stila.[4]

Vēl viena no grafiti būtībām slēpjas tieši pašā sabiedrības normu un liegumu pārkāpuma faktā, proti, ekstrēmo sajūtu gūšanā. Jo lielākam riskam „rakstītāji” ir sevi pakļāvuši, jo augstāka ir konkrētā grafiti vērtība amata brāļu acīs.[5]

Grafiti interesenti norāda, ka tas dokumentē mūsu sabiedrību un ir pretmetus atainojošs izteiksmes līdzeklis: „Šī parādība nav radusies, lai industrializēto, cilvēku apdzīvoto telpu padarītu skaistāku vai izpelnītos mākslas kritiķu uzmanību, plašu saziņas līdzekļu publisku apspriešanu. Grafiti ir enerģija, kura plosās, lai izkarotu savādāku dzīves telpu. Komunikācijas mākslas aspekts slēpjas momentā, kurā ir gan ziņojuma sniedzēji “runātāji”, gan saņēmēji „klausītāji”. Grafiti mākslā rakstnieka teksts ir kā balss, kura tiek sadzirdēta, tādējādi atļaujot turēties pretī slāpējošajam klusumam.”[6]

Grafiti aizsākums

Par grafiti aizsākumu tiek dēvēti 20. gs. 60. gadi ASV. Sākotnējās ASV grafiti vizuālās formas raksturojamas kā skaidri salasāmi „rakstītāja” pseidonīmi un īsi, kodolīgi uzsaukumi grafiti neizprotošajai sabiedrībai vai citiem „rakstītājiem”.[7]

Citādi ir bijis Latvijā. No 20. gs. 80. gadu nogales līdz pat mūsdienām autori pārsvarā sevi uzskatījuši par māksliniekiem, atzīdami krāšņākas un estētiskākas grafiti formas, kas tuvākas vizuālajai mākslai, nevis amerikāņu grafiti kā burtu mākslai. Tā sauktais bombings – pilsētas masveida „aprakstīšana” – Latvijā kļuvis aktuāls tikai pēdējos gados.[8]

Viens no pirmajiem iespaidīgākajiem un izmēros apjomīgākajiem grafiti darbiem Latvijā radīts periodiski kopš 1989. g. un neskarts saglabājies līdz pat 2001. g., kad tika veikta tilta rekonstrukcija. Autori darbā ietvēra arī manifestu garāmgājējiem: „Rīga! Tas ir grafiti! Tā ir ielu māksla!”[9]

Arī mūsdienās Latvijā grafiti lielākoties tiek vērtēts kā vandālisms, neņemot vērā tā estētiskās vērtības un neizprotot nedz tā mērķi, nedz nozīmi. Grafiti kustības pamatā ir protests pret varas definēto sabiedriskās telpas iekārtojumu, kas, kaut šķietami kopējs visai sabiedrībai, tomēr tiek veidots atbilstoši valdošajām politiskajām un ekonomiskajām interesēm. Ikdienas gaitās ik uz soļa sastopamies ar attēliem un saukļiem, kurus redzēt neesam vēlējušies un kuru par izvietojumu mums nav lemšanas tiesību. Tomēr, ja grafiti izmanto līdzīgu metodi, tas tiek uztverts kā kaut kas vulgārs, agresīvs un tiek asociēts ar vandālismu.[10]

Latvijā pēdējos gados mainās izpratne par grafiti, tā kvalitātēm un funkciju. Par dominējošo vairs netiek uzskatīta tikai lielizmēra, sižetiski tēlojošu aerosola zīmējumu veidošana, bet noris aktīva klasisko grafiti paņēmienu – tag, throw upun piece – lietošana.[11]

Mūsmāju autoriem svarīgāka kļūst tieši nelegāla darbošanās, tā akcentējot savu brīvību un nepakļaušanos. Aktualizējas bombing prakse – pilsētas ēku masveida „rotāšana”, orientējoties tikai uz atstāto zīmju kvantitāti, nevis darbu kvalitāti.

Grafiti izteiksmes formas

TAG – Tag ir vecākā grafiti izteiksmes forma. Tas uzskatāms par „rakstītāja” logo, viņa personisko zīmogu, kura uzdevums ir pavairot un popularizēt autora vārdu.[12]

THROW UP – ir ātrs sava pseidonīma rakstīšanas paņēmiens, kurš ir sīkāk izstrādāts un parasti ir vienā vai vairākās krāsās ar kontūrlīniju. Autoram tas nozīmē vizuāli vērienīgāku atpazīstamības nodrošinājumu. Throw up mērķis ir krāsas un laika ekonomija, teksta vienkāršība un vizuāla atraktivitāte.[13]

PIECE (masterpiece) – šedevri, meistardarbi, kuri ir krāsaini un lielizmēra. Piece burtu aprises ir precīzāk izzīmētas un iekšēji laukumi blīvāk nostrādāti. Tie sevī var ietvert dažādus raksturus un var tikt pabeigti stundas laikā. „Meistardarba” augstākais sasniegums ir spēja apkārtējā vidē uzskatāmi „kvēlot un liesmot” (piece burns). [14]

Characters – jeb „raksturi” kā grafiti pamatkomponents. Grafiti veidotāji tos var izmantot kā savu atpazīstamības logo vai emblēmu. Personāžu daudzveidība ir plaša – no rūpīgi izstrādātiem sižetiskiem varoņiem līdz elementāriem, komiksu ikonogrāfijā balstītiem stilizētiem siluetiem.[15]

Māksla vai vandālisms?

Māksla/vandālisms – nošķīrums, ap kuru kopš grafiti aizsākumiem ASV līdz pat mūsdienām notiek visasākās diskusijas.[16]

Māksliniece Līga Čible portālam Tvnet.lv norāda, ka grafiti sauktu par tehnisku paņēmienu, nevis par mākslu: „Zinu, ka Vācijā pirms kāda laika skolēniem speciāli to mācīja – ja nu viņi krāso, tad lai tas žogs ir vienotā stilā. Domāju, ka tas ir amats, ja cilvēks labi prot darboties ar aerosola baloniņu. Tas ir interesanti un mani netraucē, es tikai negribētu, ka tiek apkrāsoti arhitektūras pieminekļi vai skaistā izeja uz Daugavu. Ir maģistrāles, kur es kā pasažieris varu priecāties par krāsu laukumiem, rūpnīcas vai pagalmu iekšpuses. Tikai jārīkojas ar saimnieka piekrišanu, lai tas nenotiktu huligāniski.” [17]

Savukārt māksliniece Olga Gžibovska šim portālam uzsvēra, ka mākslai ir tiesības dzīvot, ja tā tiek veidota ar sirdi un dvēseli un tas notiek kvalitatīvi. Māksliniece nekādā gadījumā neatbalsta zīmēšanu uz vēsturiskām ēkām, jo jau daudzās Eiropas valstīs tās ir sabojātas.[18]

Arī māksliniece Ineta Auzāne piekrita, ka grafiti ir jāmeklē pareiza vide: „Ja kaut kas vienkārši ir uzkrāsots uz mājas sienas, tad tā vairs nav māksla. Katram objektam ir jābūt savā vietā.” [19]

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums paredz nodrošināt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību, kas ir valsts nozīmes kultūras pieminekļa daļa.

Rīgas vēsturiskā centra teritorija 438,3 hektāru platībā un Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas teritorija 1574,2 hektāru platībā ir Rīgas pilsētas teritorijas daļa. Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Pasaules mantojuma sarakstā, kur aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu. Par pārkāpumiem tiek noteikti visdažādākie soda veidi.[20]

Nobeigumā

Veicot novērojumu, secināju, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir pārpildīts ar visām četrām grafiti izpausmes formām. Tie ir gan mazi, gan lieli, gan krāsaini, gan ar „raksturiem” veidoti vai rūpīgi izstrādāti, kuri cilvēku acīm ir pat ļoti uzkrītoši pamanāmi.

Grafiti Rīgas vēsturiskajā centrā var manīt uz visdažādākajiem objektiem – uz sienām, logiem, atkritumu kastēm, notekcaurulēm, jumtiem, žogiem, stabiem un citām virsmām. Fantāzijai nav lielas lomas, jo tiek zīmēts pilnīgi visur, nešķirojot ne pēc kādiem noteiktiem kritērijiem.

Taču pēc novērojuma Vecrīgā nākas secināt, ka pašā vecpilsētā to ir ļoti maz. Kāpēc tā? Par to man ir grūti spriest. Bet Rīgas vēsturiskais centrs, lai ne visā tā zonā, kopumā tomēr ir apdraudēts ar šīs „brīvmākslas” izplatīšanos. Piemēram, K. Valdemāra iela, man par brīnumu, izrādījās vismazāk ar grafiti elementiem „piebāzta”, turpretī Brīvības ielā tie ir gandrīz uz katra stūra.

Pēdējo gadu novērojumos ir pamanīts, ka pieaugusi tendence par parakstu izmantot „raksturus”, proti, visdažādākos zīmējuma formāta elementus, kas tomēr vairāk ļauj cilvēkiem vizuāli uztvert grafiti ietverto domu.

Grafiti valodu, protams, nav pa spēkam saprast ikvienam. Galvenokārt tas ir izmantoto grafiti burtu dēļ, kuru forma un izliekums bieži vien ir grūti saprotams un cilvēka acij grūti izlasāms.

Bet grafiti savu popularitāti cenšas aptvert visdažādākā mākslinieciskajā veidolā. Piemēram, trafaretus, kas būtu līdzīgi grafiti mākslai un ir tās sava veida paveids, dažādās reklāmās izmanto kā efektīvu instrumentu. Latvijas mērogā tepat Rīgā uzdūros trafareta zīmējumam, ko savā ārējā dizaina noformējumā izmanto „Galerija istaba”.

Jāpiemin arī cits piemērs – mobilo telefonsakaru priekšapmaksas kartes „Zelta Zivtiņas” tunelis. Tajā grafiti pārtop par labu un gaumīgi pamanāmu māksliniecisko papildinājumu, ar kuru legāli tika apzīmētas visas tuneļa sienas.

Galu galā katram pašam jāatbild uz jautājumu – māksla vai huligānisms? Bet pirms atbildam, noteikti ir jāiedziļinās lietas būtībā. Pirms izdarām izvēli, vispirms ieteiktu prātā apsvērt dažus jautājumus – cik lielā mērā tas mūs traucē? Cik lielā mērā tas ietekmē sabiedrību un mani? Kāda ir grafiti nākotne? Vai šai mākslai nevajag noteikt robežas? Kā arī – cik lielā mērā Rīgas vēsturiskais centrs saglabāsies nākotnes perspektīvās tāds, kāds tas ir tagad?

 


[1] Arpone (2001). The history of Grafiti-Writing. Sk. 2010. 16. martā: http://www.hiphop-network.com/articles/grafitiarticles/historyofgraf-arpone.asp

[2] Sedliņa, A. (2007). Grafiti in Latvia. Rīga: Raktuve. 1. lpp.

[3] Turpat.

[4] Sedliņa, A. (2007). Grafiti in Latvia. 1. lpp.

[5] Turpat. 21. lpp.

[6] Vasiļevska, S. Grafity māksla. Sk. 2010. 16. martā:

http://www.pvg.edu.lv/datori/konkursi/2009_web/vsk/grafity/fenomens.html

[7] Sedliņa, A. (2007.) Grafiti in Latvia. 1. lpp.

[8] Turpat.

[9] Turpat. 15. lpp.

[10] Turpat. 1. lpp.

[11] Turpat. 3. lpp.

[12] Turpat. 5. lpp.

[13] Turpat. 8. lpp.

[14] Turpat. 9. lpp.

[15] Turpat. 13. lpp.

[16] History of Grafiti. Sk. 2010. 16. martā:

 http://www.coloring-pages-book-for-kids-boys.com/grafiti-alphabets.html

[17] Priekule, I., Kilevica, L. (2004). Grafiti – māksla vai vandalisms? Tvnet.lv. Sk. 2010. 16. martā:

http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/57065-grafiti_maksla_vai_vandalisms

[18] Turpat.

[19] Turpat.

[20] Latvijas Republikas Saeima. (2003. 29. maijs). Likums „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums”. Likumi.lv. Sk. 2010. 16. martā: http://www.likumi.lv/doc.php?id=76001

Dalies