24 stundas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē

pieredze ambulances brigādē
Dalies

Ir agrs svētdienas rīts, Aizkraukles ielas ir tukšas, vien daži sētnieki tīra ietves pēc nakts spēcīgā sniegputeņa. Šorīt es dodos novērot neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) brigādi – cilvēkus, kuriem ir jāveic savs darbs neatkarīgi no diennakts stundas, laika apstākļiem, tehniskajām iespējām, valsts noteikto reformu ierobežojumiem vai personiskajām izjūtām. Viņu galvenais uzdevums vienmēr ir nemainīgs – sniegt palīdzību tiem, kam tā ir nepieciešama. Šo 24 stundu garumā, kuras pavadīšu kopā ar mediķiem, vēlos uz tipisku darba dienu paskatīties caur viņu skatpunktu, atklājot parastajam cilvēkam neredzamo un nezināmo. Iespējams, ka būtiskāko var saskatīt nevis palīdzības sniegšanas procesā, bet gan novērojot mediķu attiecības ar pacientu, savstarpējo sadarbību, attieksmi pret notiekošo, mēginājumu panākt uzticēšanos, abu pušu paustās emocijas.

Dienestā ierodos pulksten 7.50 – ir atlikušas 10 minūtes līdz jaunās maiņas darba uzsākšanai. Darba dienai gatavojas dispečere Skaidrīte, brigādes feldšeres Ženita un Sandra, kā arī šoferis Gints. Man tiek iedots balts medicīnas halāts, tātad šodien es varēšu iejusties asistentes lomā, dodoties arī uz pieteiktajiem izsaukumiem. Pirms maiņas sākuma noteikti ir jāpārbauda medicīnas soma – tajā ir viss nepieciešamais, lai sniegtu pirmo neatliekamo palīdzību, droši vien tādēļ tā ir tik smaga. Baltie halātiņi ir uzvilkti, aparatūra pārbaudīta un dispečere gatava uzklausīt cilvēku sūdzības – gaidām pirmo izsaukumu!

Ir pagājušas precīzi divdesmit minūtes, kad pirmo reizi atskan NMP telefona zvans. 27 gadus veca sieviete sūdzas par stiprām sāpēm un drebuļiem. Jāveic tikai viens kilometrs, un mēs jau atrodamies pacientes dzīvesvietā. Sieviete ir bāla, izskatās satraukta, un viņa stāsta, ka sāpes parādījušās pamostoties. Feldšeres konstatē, ka pacientei ir spēcīgas vēdera un galvas sāpes, ļoti zems asinsspiediens, tādēļ pēc dažādu svarīgu medicīnisku aspektu noskaidrošanas viņai tiek ievadītas zāles, lai stāvokli uzlabotu. Pie jaunās sievietes nedaudz uzkavējamies, lai pārliecinātos, ka viņai paliek labāk, un, redzot, ka stāvoklis ir stabilizējies, dodamies prom. Uzzinot, ka sniegtā palīdzība ir bezmaksas, paciente izskatās izbrīnīta. Jā, laikam pārmaiņas medicīnas nozarē ir tik biežas, ka daudzi cilvēki vairs īsti nesaprot, vai, cik daudz un kad par ātro palīdzību ir jāmaksā. Dienestā atgriežamies pulksten 8:55.

Pēc kāda laika atskan nākamais zvans, vien šoreiz tas nav pacienta izsaukums, bet gan skumja vēsts no mediķu kolēģa – ir nomiris viņa tēvs. Jāatzīst, ka dienesta atpūtas telpā jūtams depresīvs noskaņojums. Feldšeres apspriež faktu, ka pēdējā laikā mirst ļoti daudz pazīstamu cilvēku, kas negatīvi ietekmē vispārējo atmosfēru. Tiek iedegta svecīte, savākta nauda, lai nākamajā reģionālā laikraksta numurā ievietotu līdzjūtības apliecinājumu.

Rīts turpinās mierīgi, izsaukumi netiek saņemti, tādēļ pulksten 12.00 varam nesteidzīgi pusdienot. Šodienas ēdienkartē – zupa un makaroni ar gaļu. Patiesībā garšo pat ļoti labi – īpaši ņemot vērā to, ka porcija maksā 85 santīmus.

Ap pulksten 13 uzņemšanas nodaļā ierodas otras brigādes šoferis Harijs, kurš lūdz viņam veikt kardiogrammu, jo radušās sūdzības par veselības stāvokli. Feldšere Ženita ar speciālas aparatūras palīdzību to veic un secina, ka šoferim būtu jādodas pie ārsta, jo problēmas tiešām ir saskatāmas. Šoferis pēc apskates izturas mierīgi, pat nedaudz vienaldzīgi, ārēji viņš neizrāda nekādu satraukumu par atklātajām problēmām, tādēļ nerodas iespaids, ka feldšeres ieteikums tiks nekavējoties ņemts vērā.

15.05 dispečere reģistrē policijas izsaukumu uz Koknesi, kurā mediķiem lūgts konstatēt neidentificēta vīrieša nāvi. Ierodoties notikuma vietā, NMP dienestu sagaida policija. Vīrietis nekustīgi guļ uz soliņa, mediķi konstatē, ka viņa sirdsdarbība tiešām ir apstājusies, tomēr precīzu nāves cēloni nav iespējams noteikt. Visticamāk – vīrietis nosalis, lietots arī alkohols. Feldšeres sazinās ar nelaiķa meitu, kura pastāsta, ka viņas 70 gadus vecais tēvs ir izšķīries ar māti, regulāri klaiņojis, daudz dzēris. Paradoksāli, bet tieši šodien tiek svinēta viņa bijušās sievas dzimšanas diena. Feldšeres pieraksta liecību, izsaka meitai līdzjūtību, un pirms aiziešanas meita vēl noteic, ka ,,iespējams, tā būs labāk gan viņam pašam, gan arī viņa tuviniekiem”. Mani pārsteidz mediķu savaldība, bet, šķiet, ka daudzu gadu uzkrātā pieredze viņiem palīdz distancēties no šādiem emocionāli smagiem brīžiem.

Pēcpusdienā varam atpūsties, jo izsaukumi netiek saņemti. Dispečere mācās ikgadējās kvalifikācijas pārbaudes eksāmenam, feldšeres kopīgi izšķirsta pāris žurnālus, paskatās televīziju vai vienkārši nedaudz pasnauž. Klausoties sarunās, saprotams, ka mediķus interesē ne tikai jaunākie notikumi viņu kolēģu dzīvē, bet arī darbabiedru tuvinieku ikdiena – bērnu sasniegumi un skolas gaitas, attiecības ar vīriem/sievām, vecāku veselība u.c. Dažādi kopīgi pārdzīvojumi ir mediķus emocionāli satuvinājuši, tādēļ viņu attiecības vairumā gadījumu nav tikai neitrālas.

Feldšeres Sandras iepriekš izteiktā prognoze, ka tieši vakarā sāksies intensīva braukāšana, pilnībā apstiprinās. Pēc pulksten 20.00 tiek saņemts izsaukums pie vīrieša, kurš esot nokritis uz zemes un nespējot piecelties. Ierodoties noteiktajā adresē, mūs pārsteidz dzīvoklī valdošā nekārtība un netīrība. Izrādās, ka pacients mediķēm ir zināms – tas ir 41 gadu vecs hronisks alkoholiķis, kurš diezgan regulāri lūdz dienesta palīdzību. Sākumā vīrietis ir atturīgs, nevar formulēt, kas viņam noticis, bet, saprotot, ka viņš feldšerēm ir pazīstams, sāk kļūt pielaidīgāks un paklausa visām norādēm. Vīrietis pieceļas pats, atklāj, ka ir izdzēris trīs litrus alus un beigās pat atzīst, ka vienkārši negribējis iet prom no bijušās sievasmātes dzīvokļa. Feldšeres vīrieti izmeklē, konstatē, ka nekādu nopietnu problēmu nav. Varam doties prom.

Jau pēc aptuveni pusstundas tiek saņemts izsaukums no kāda garāmgājēja, kurš informē, ka Skrīveros redzējis vīrieti, kurš lapenē guļ uz soliņa, tomēr izrāda dzīvības pazīmes. Notikuma vietā ieraugām šādu ainu – uz soliņa guļ aptuveni 40 gadus vecs vīrietis, kuram blakus stāv alus pudele, un ausīs ir ievietotas mūzikas austiņas. Vīrietis izskatās izbrīnīts un noteic: “Tā jau es domāju, ka neviens man neļaus nosalt.” Tā kā ir sals, mediķi vīrieti nedrīkst atstāt ārā, un viņš tiek nogādāts mašīnā. Sarunājoties ar feldšerēm vīrietis atklāj, ka ir sastrīdējies ar māti, darba devēju, ir šķirts no ģimenes. Viņš uzskata, ka ir kļuvis par problēmu visiem, tagad pat arī ātrajiem. Vīrietis nedzīvo Skrīveros, tādēļ viņu nevar nogādāt dzīvesvietā. Mediķi noskaidro, ka Aizkrauklē dzīvo vīrieša māsa, un pēc feldšeru zvana, kurā sieviete tiek informēta par radušos situāciju, viņa ir gatava brāli ņemt pie sevis. Būtībā mediķu pienākumos neietilpst vīrieša transportēšana mājās, vēl vairāk – par to var tikt izteikts rājiens, tomēr šajā gadījumā feldšerēm vīrieša paliek žēl, un viņš veiksmīgi tiek nogādāts māsas dzīvoklī.

Neilgi pirms pusnakts tiek saņemts vēl viens izsaukums. 55 gadus vecs vīrietis sūdzas par sāpēm sirdī, kas parādījušās jau pēcpusdienā. Viņam tiek izmērīts asinsspiediens, veikta kardiogramma un ievadītas zāles. Sāpes mazinās, tomēr ir nepieciešami papildu izmeklējumi, tādēļ vīrietis jānogādā slimnīcā. Veselības aprūpes reformas radītās pārmaiņas paredz, ka pacients jāved uz 60 kilometru attālo Jēkabpili, ko NMP dienests arī dara, tālab Aizkrauklē atgriežamies tikai pulksten divos naktī.

Izdodas pagulēt aptuveni četras stundas. Atpūtas telpā ir izvelkamie krēsli, kuros mediķi var atlaisties un nedaudz pasnaust, tomēr par pilnvērtīgu miegu ir jāizmirst, jo arī naktī jābūt gataviem doties pieteiktajā izsaukumā.

Pulksten 6.30 tiek saņemts izsaukums pie 65 gadus vecas pensionāres, kura sūdzas par stipriem galvas reiboņiem. Sievietes asinsspiediens ir sasniedzis kritisku atzīmi, dažas pazīmes liecina par akūtiem asinsrites traucējumiem. Tā kā paciente kategoriski uzstāj, ka vēlas ārstēties tikai Aizkraukles slimnīcā, mediķi zvana personālam, lai iegūtu gultasvietu. Brauciena laikā sievietei tiek ievadītas zāles un stāvoklis stabilizējas. NMP dienestā atgriežamies pēc stundas.

24 stundas ir gandrīz pagājušas, un tas nozīmē, ka brigādei drīz sava maiņa jābeidz. Tomēr darba diena nebūt nav beigusies, jo feldšerēm ir precīzi jāaizpilda izsaukumu atskaites, kurās jānorāda dažādi pacienta dati, uzstādītā diagnoze, medicīnisko manipulāciju veikšanas kārtība, izdarītais slēdziens par pacienta stāvokli. Lai gan teorētiski feldšeru darba diena ir beigusies, praktiski tā turpinās arī pēc pulksten 8.00 rītā.

Visas diennakts laikā centos pilnībā iekļauties NMP brigādes vidē, lai novērojums būtu precīzāks. Man tika iedots medicīnas halāts, izskaidrota saņemto zvanu reģistēšanas un atskaišu rakstīšanas kārtība, kā arī sniegta instrukcija, kā rīkoties izsaukuma vietā. Būtībā es darbojos kā praktikante, tomēr problēma bija tā, ka man nav pat teorētisku medicīnisko zināšanu, lai izsaukuma laikā es būtu varējusi sniegt reālu palīdzību. Taču centos maksimāli iesaistīties palīdzības sniegšanas procesā, piemēram, fiksējot laiku, palīdzot notikuma vietā nogādāt medicīnas somu un citādi. Biju nedaudz satraukusies par to, vai, atrodoties izsaukumā, pacienti nesapratīs, ka patiesībā neesmu mediķe. Domāju arī, kāda būtu pareizākā rīcība, ja pacienti izrādītu neapmierinātību ar manu klātbūtni, taču nekādi pārpratumi neradās, un cilvēki nezināja, ka esmu tikai novērotāja.

Veicot šo novērojumu, aizdomājos par to, cik emocionāli noturīgam, drosmīgam, spējīgam nomierināt, uzklausīt, izskaidrot ir jābūt NMP dienesta darbiniekam. Jā, ir jāspēj arī konstatēt nāvi, par to paziņot mirušā tuviniekiem, strādāt emocionāli skarbos apstākļos, varbūt arī doties izsaukumā pie sev tuva cilvēka.

NMP izsaukumu skaits joprojām ir pietiekami liels, gadījumi ir dažādi, tādēļ atšķiras arī palīdzības sniegšanas pieejas. Novērojuma rezultātu noteikti ietekmēja arī tas, ka to veicu Aizkrauklē, nevis Rīgā, kur mediķu ikdiena, iespējams, ir atšķirīga. Protams, novērojumā iegūtās atziņas nevar pilnībā vispārināt – katra diena mediķa darba dzīve ir citāda, jo pacientu rīcība un situācijas ir neprognozējamas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *