200 litru zupas no sirds

Svētā Jāņa Palīdzības zupas virtuvē man pār vaigiem ritēja asaras. Ne aiz žēluma vai skumjām. Tās izspieda sīpolu kodīgā esence, kas spēja saraudināt ne tikai mani, bet vēl divus druknus angļu vīrus, kas ieradušies palīdzēt un uzskata, ka Latvijā bezpajumtnieki ir ar savu stilu.

Pa peļu labirintu

Tā diena ir klāt. Kā jau puķaino un spilgto drēbju īpašniecei, kurai pārvarēt Vecrīgas bruģainās ielas desmit centimetru augstos papēžos liekas tīrās bērnu spēles, man rodas pārdomas atverot skapja durvis. Kas tad īsti ir piedienīgi, ejot tur, kur citiem makā pat baranku neatrast? Izvelku no skapja apakšas vispelēkāko džemperi un tumšākās bikses, esmu gatava ceļam.

Ceļš līdz „Svētā Jāņa Palīdzībai” ir viens liels peļu labirints. Ēka labi maskējas - tā no visām pusēm aplenkta ar visdažādākajām nepabeigtām, iespaidīgi lielām un pamestām mājām. Un, protams, braucot pa necilajām ieliņām, elpu aizsit Brasas cietuma drūmā siena ar sargu būdiņām virs tās. Acīs ik pa laikam zibsnī uzraksts  „Apsargā ar ieročiem”, tas dod vēlmi iespiest pedāli grīdā vai vienkārši griezties riņķī un mest mieru. Bet azarts neļauj, jo tas liek noskaidrot, vai tiešām šeit, nekurienes pašā sirdī, slēpjas ēka, kur ir cilvēki, kas dod cerību un palīdz citiem.

To, ka esmu klāt, sapratu no piemīlīgi dzeltenās mājiņas, kur aiz stūra spīdēja dažas izsalkušas galvas. Sastopos ar ziņkārīgu acu pāriem, bet tās ātri vien novēršas, jo ne jau pētīt mani ieradušās. Pie mājas kāda sieviete baltā medmāsu halātā kūpina cigareti un, neko neprasot, norāda uz durvīm, pa kurām man jādodas iekšā namā. Galvā skrien simtiem domu, acis šaudās riņķī. Tās sastingst pie sievietes ar divām kastītēm vienreiz lietojamajiem gumijas cimdiem. Tas liek manam azartam pacelties vēl stabiņu augstāk. No pirmā stāva mani sūta uz otro - tur divi puiši cītīgi atbild uz telefona zvaniem, un abiem darbu pilnas rokas. Visapkārt Lieldienu dekorējumi, kas dod mājīguma sajūtu, liekas ka bērni pielikuši savu roku, bet vēlāk izrādās, ka kļūdos.

Mācās dzīvot

Kad telefona karstā līnija nedaudz pieklusa, par manu gidu kļuva Uldis, viens no otrajā stāvā sēdošajiem puišiem. Uzmetu aci simpātiskajam puisim. Augums  viņam kā sportistam, seja kā modelim, bet puisis sēž labirinta vidū. Izrādās, ka Uldis pabeidzis Sporta akadēmiju, bet kļūt par sporta skolotāju nav bijis viņa patiesais aicinājums. „Šobrīd darbu atrast nav viegli, tāpēc caur radiem un paziņām nonācu šeit, kur jau septiņus mēnešus strādāju par mārketinga nodaļas vadītāju,” viņš stāsta. Uldis gan atklāj, ka viņa amats ir tikai nosaukums, jo ar to vien nebūt neaprobežojas viņa pienākumi palīdzības centrā. Kad viņš stāsta par tiem, kam vajadzīgs nedaudz vairāk palīdzības nekā ierasts, valoda raisās straujāk, acis iemirdzas spožāk. Var just, ka viņa darbalaiks nesākas deviņos rītā un nebeidzas piecos vakarā. Šim darbam nav laika izjūtas.

Uldis mani ved uz trešo stāvu, kur atrodas dienas centrs. Milzīga, krēslas pārņemta istaba. Saule vēl tikai silda mājas otru pusi un līdz logu rūtīm nav nonākusi. Istabas galā novietots liels novusa galds, bet pa kreisi liels koka galds un ap to sēž astoņi aprūpes centra "SaulesSvece" klienti ar garīga rakstura traucējumiem. Kāda sieviete, kas visdrīzāk ir pasniedzēja, sēž galda galā un kaut ko lēni un cītīgi stāsta. Neviens neko nesaka. Daļa no viņas nenovērš skatienu un cītīgi klausās, bet citi izskatās, ka atrodas kaut kur pavisam citur.

Mēs nolienam dziļāk stūrī, lai paliktu nemanāmi un sarunājāmies čukstus. „Katram no viņiem ir savs stāsts, tie visi ir aizkustinoši, ” stāsta centra darbinieks. „Tas pa labi ir fizmats, viņš var aprēķināt jebkuru uzdevumu. Dienas centru apmeklē arī viņa sieva, ar ko viņš iepazinies skolas laikā. Cik saprotu, tad slimība viņam uzglūnējusi pēkšņi,” skumji stāsta Uldis. Kopā dienas centrā ir 25 cilvēki ar īpašām vajadzībām, vecumā no 25 līdz 50 gadiem. Uldis atklāj: „Šeit jau sen pazudusi robeža, kad dienas centra iemītniekus var nosaukt tikai par klientiem. Viņi tomēr šeit nāk, lai mācītos dzīvot. Mēs viņiem mācam skaitīt naudu, parādām, kā jāmaksā rēķini internetā, parādam, kā atrast dziesmu interneta vietnē YouTube, lai kļūtu par savas ballītes dīdžeju. Kā lai to dara, neatdodot daļiņu no sevis?”  

Tomēr ne visos cilvēkos ir sirdsapziņa, it īpaši, ja ir iespēja apkrāpt kādu, kas nevar sevi aizsargāt. Ir tādi, kas palīdzēs iekāpt trolejbusā vai parādīs pareizo ceļu, bet ir arī tādi, kas izmantos viņu neizpratni par notiekošo un ievilks tos lamatās. Svētā Jāņa Palīdzības centra darbinieki bieži vien palīdz viņus izvilkt no lāča lamatām, kuros krāpnieki tos ievilinājuši. „Ir daudz un dažādi gadījumi, kad viņus cenšas apkrāpt, dodot dažādus aizdevumus. Atnāk dienas centra kliente un stāsta, ka mazmeitiņai datoru uzdāvinājusi, bet par to, kas tālāk jādara un kā to apmaksās, kādas procenta likmes, to viņa nespēj saprast. Tādu atgadījumu ir neskaitāmi daudz,” stāsta  Uldis.

Virtuvē

Nemanot izslīdam no istabas un dodamies uz vietu, kur manuprāt slēpjas vislielākā intriga - zupas virtuve. Kas tad ir šie cilvēki, kas stundām griež kartupeļus, sīpolus, domā, ko rīt liks zupas katlā, lai pabarotu izsalkušos? Ieejot virtuvē, neliels pārsteigums- divi brangi vīri formastērpā, plastmasa cimdiņos un ar kartupeļiem rokā. Izrādās Braiens un Endrū ir ieradušies no Anglijas, kur paralēli savam ikdienas darbam strādā brīvprātīgo darbu Svētā Džona ātrajā palīdzībā. Abi puiši ir sajūsmā par iespēju būt Latvijā un palīdzēt zupas virtuvē, jo par tādu iestādi, kur izsniedz zupu, dzird pirmo reizi. Kad jautāju, kas viņiem visvairāk patīk Latvijā, viņi atbild, ka visvairāk fascinē Latvijas tīrās ielas. Uzreiz prātā aina, kurā skatos uz trotuāru, pie kā piekaltušas dažādu krāsu košļājamās gumijas un cenšos ar savu papēdi pie tām nepielipt. Zāle, kurai, pāri ejot, acis nepaceļu, lai neiekāptu kāda dalmācieša dāvaniņā.

Ko nu es stāvēšu malā - ķeru pēc naža un priekšauta un piedāvājos līdzēt griezt sīpolus. Nu asaras birst aumaļām gan man, gan lielajam anglim. Virtuves pavāre un galvenā priekšniece Jeļena tik smaidot šiverējas pa virtuvi, ik pa laikam izmetot kādu asprātīgu joku par jaunajiem virtuves palīgiem. Viņa demonstrē kā darbojas 200 litru zupas katls. Katla piepildīšana ar produktiem aizņem pusi dienas, bet tas tiek izsmelts sauss vien pusstundā. „Katru dienu virtuvē ar asistenti esam no septiņiem rītā līdz apmēram trijiem dienā. Zupas katlu vārām no septiņiem, un ir vajadzīgas apmēram divas stundas un trīsdesmit minūtes, lai zupa būtu gatava. Vidēji dienā atnāk 50 cilvēki ar saviem spainīšiem. Lielākais ko dodam ir 2,5 litri. Protams, nemērām, ja paliek pāri ielejam vairāk.” Izrādās, ka Jeļenai izdoma neapsīkst - katru dienu cita zupa: ”Vakar bija skābeņu zupa, šodien rosoļņiks, rīt zirņu zupa, parīt būs makaronu zupa. Tā katru dienu ko citu, lai nevienam nepaliktu garlaicīgi.”

Pati pavāre tikai pāris reizes pati baudījusi savu zupu, jo darba pilnas rokas: "Ēdienam neatliek laika, lielākais vien tasi kafijas pagūstu iedzert visas dienas laikā."  Izrādās, ka Jeļena šeit strādā vien pusgadu, iepriekš viņa bija šuvēja, bet pirms tam - gludinātāja. Viņai šeit patīk, nekādi narkomāni vai netīri bezpajumtnieki viņu netraucē. Pat angļi izmet jociņu, ka Latvijas bezpajumtniekiem ir stils - Anglijā viņu ietērps esot maksimāli netīrs un saplēsts, savukārt Latvijā gandrīz visi ir labi apģērbti.  Jeļena vien atzīst, ka dažkārt var sajust - pirms zupas jau kāds iestiprinājies ar kaut ko grādīgāku, bet citādi viss esot mierīgi. Katru dienu viņa sastop apmēram 50 izsalkušus cilvēkus vecumā no 20 līdz teju 70 gadiem, kuriem sniedz siltu zupas trauku.

Pēc šāda darba, novelkot priekšautu, rodas sajūta, ka esi kādam palīdzējis.